— Ir nu gan nauda, — nikni atņurdēja Jegoričs, — par divdesmit rubļiem mēnesī sitās elles mocības… Ak tu, sasodītā! — Viņš kārpīja ar kāju zemi kā nevaldāms ērzelis. — Nauda… ko par zābakiem runāt, ja nav ne ko ēst, ne ko dzert,,.
— Jā, dzert — tas tev galvenais, — es aizelsies sēcu, — tāpēc jau vazājies apkārt kā skrandulācis…
Līdzās satrunējušam tiltiņam atskanēja pakluss, žēls kliedziens, tas aizskanēja pār uzpalojušo upīti un apklusa. Mēs pieskrējām un ieraudzījām izspūrušu sievieti, kas locījās sāpēs. Lakats viņai bija nošļucis un mati pielipuši pie sviedrainās pieres, viņa mokās pārgrieza acis un ar nagiem plosīja savu kažociņu. Košas asinis lāsu- moja pirmajā retajā, bāli zaļajā zālītē, kas bija izsprau- kusies no leknās, valgmes pilnās zemes. . — Nav tikusi, nav tikusi līdz galam, — steigšus runāja Pelageja Ivanovna un pati kailu galvu, izspūrusi kā ragana, tina vaļā vīstokli.
Un, lūk, tur, klausīdamies, kā krāc pavasara ūdeņi, brāzdamies garām tilta nomelnējušajiem balstu baļķiem, mēs ar Pelageju Ivanovnu saņēmām vīriešu dzimuma mazuli. Bērns piedzima dzīvs, un bija glābta arī māte. Tad divas kopējas un Jegoričs, kam kreisā kāja bija basa, jo izrādījās, ka viņš beidzot ticis vaļā no ienīstās, izčākstējušās pazoles, nestuvēs aiznesa dzemdētāju uz slimnīcu.