Kad viņa jau norimusi un bāla gulēja, apsegta ar palagiem, kad mazulis bija novietots šūpulī mātei līdzās un viss bija nokārtots, es apjautājos:
— Kā tad tu tā, māmulīt, vai nevarēji atrast labāku vietu par tiltu, kur laist pasaulē bērnu? Kādēļ nebrauci ar zirgu?
Sieviete atbildēja:-
— Vīratēvs zirgu nedeva. Sak, nieka piecas verstis — gan aiziesi. Esi tak veselīgs meitietis. Nav ko zirgu trenkāt…
— Tavs vīratēvs ir stulbenis un nelietis, — es atteicu.
— Ak, cik tumši ļaudis, — bēdīgi piemetināja Pelageja Ivanovna un pēkšņi ne no šā, ne no tā iespurcās.
Es notvēru viņas skatienu — tas kavējās pie mana kreisā vaiga.
Izgāju dzemdību istabā un paskatījos spogulī. Spogulis
rādīja, ko arvien, — īstena deģenerāta šķībo fizionomiju ar tādu kā uzdauzītu labo aci. Bet — ta nu vairs nebija spoguļa vaina — deģenerāta labais vaigs izskatījās gluds kā dejas grīda, toties uz kreisā slējās biezi, rūsgani sari. Robeža bija zods. Man prātā ienāca grāmata dzeltenos vākos ar uzrakstu «Sahalīna». Tajā bija dažādu vīriešu fotogrāfijas.
«Slepkavība, ielaušanās, asiņains cirvis,» prātā pazibēja domas, «desmit gadi… Manā neapdzīvotajā salā tomēr ir oriģināla dzīve. Jāiet un jāpabeidz skūties…»
Ieelpodams aprīļa gaisu, kas plūda no melnajiem laukiem, klausījos, kā bērzu galotnēs kņado vārnas, miedzu acis pirmajā saulē un soļoju pāri pagalmam pabeigt skū- šanos.