Tas bija ap pulksten trijiem dienā. Bet skūties pa­beidzu deviņos vakarā. Kā esmu novērojis, Murjevā tādi pārsteigumi kā dzemdības krūmos nekad nemēdz nākt vieni paši. Tiklīdz es uz sava lieveņa biju satvēris durvju rokturi, vārtos parādījās zirga purns, dubļiem apķepušie rati stipri sakratījās. Grožus turēja kāda sieva un smalkā balsī kliedza:

— N-nū, valns!

Un es U2 lieveņa izdzirdu, ka lupatu murskulī činkst puišelis.

Viņam, protams, bija lauzta kāja, un, lūk, mēs ar feldšeri divas stundas noņēmāmies, likdami ģipša pār­sēju zēnam, kurš visu laiku bez mitas brēca. Tad vaja­dzēja ēst pusdienas, pēc tam bija slinkums skūties, gri­bējās kaut ko palasīt, un tad atzagās krēsla, aizauda tā­les — un es, sāpīgi vaibstīdamies, pabeidzu skūties. Bet, tā kā zobainais skuveklis aizmirsts bija nogulējis ziepj­ūdenī, tad tam uz mūžīgiem laikiem palika rūsas svītriņa par piemiņu no dzemdībām pavasarī pie tilta.

Jā … skūties divreiz nedēļā nebija nekādas vajadzības. Lāgiem mūs pilnīgi apraka sniegā, gaudoja ellišķīgs pu­tenis, mēs dienas divas kvernējām Murjevas slimnīcā, ne­sūtījām pat uz deviņas verstis attālo Vozņesensku pēc avīzēm, un es garajos vakaros soļiem mēroju un mēroju savu kabinetu un karsti ilgojos pēc avīzēm — tik karsti, kā bērnībā biju ilgojies pēc Kūpera «Pēdu dzinēja».