To­mēr Murjevas neapdzīvotajā salā angļu manieres pavisam neizzuda — laiku pa laikam es izņēmu spožo mantiņu no melnā futrālīša un kūtri skuvos, un ierados slimnīcā gluds un svaigs kā lepnais salinieks. Tikai žēl, ka nebija ne- jriena, kas par manu ārieni patīksminātos.

Acumirkli… jā… atceros, reiz notika ar! tā, ka es biju izņēmis skuvekli un Aksiņja tikko ienesusi kabinetā apdrupušu krūzīti ar verdošu ūdeni, kad pie durvīm at­skanēja draudīgs klauvējiens un mani aizsauca. Un mēs ar Pelageju Ivanovnu devāmies milzu tālumā, satīstījušies aitādas kažokos, aizjoņojām baltajā, satrakotajā okeānā kā melns rēgs — zirgi, kučieris un mēs. Sniega vētra svilpoja kā ragana, gaudoja, sprauslāja, smējās, viss pa­zuda kā murgā, un es jutu pazīstamo aukstumu kaut kur saules pinuma tuvumā, iedomādamies, ka mēs nomaldī- simies no ceja šai miglā, kas sātaniski virpuļoja, un vienā naktī visi būsim pagalam: Pelageja Ivanovna, kučieris, zirgi un es. Atceros, man prātā iešāvās arī muļķīga doma, ka tad, kad sāksim sastingt un būsim gandrīz jau ieputi- nāti sniegā, es vecmātei un sev, un kučierim iešļircināšu morfiju… Kāpēc?… Tāpat vien, lai nebūtu jāmokās… «Nosalsi, dakter, arī bez morfija jauki jo jauki,» atceros, man atbildēja kāda sausa un saprātīga balss, «nemaz ne­raizējies …» U-hu-hū!… Hī-īl… — svilpoja ragana, un mūsu kamanas svaidījās un svaidījās… Un tur, galvas­pilsētas avīzē, pēdējā lappusē nodrukās paziņojumu, ka, lūk, tā un tā, dienesta pienākumus pildot, bojā gājis tāds un tāds ārsts, kā arī Pelageja Ivanovna, kučieris un divi zirgi.