Mēs neaizgājām bojā, nenomaldījāmies, bet nokļuvām Griščevas sādžā, kur man otrreiz mūžā vajadzēja aiz .kājas iegriezt mazuli pareizā stāvoklī. Dzemdētāja bija sādžas skolotāja sieva, un, kamēr mēs ar Pelageju Ivanovnu līdz elkoņiem asiņainām rokām un sviedru aizmiglotām acīm lampas gaismā nopūlējāmies ar pagriezienu, varēja dzirdēt, kā aiz dēļu durvīm mājas tumšajā galā kunkst un skraida vīrs. Klausīdamies dzemdētājas vaidos un vīra nerimstošajās elsās, es — klusībā atzīšos — salauzu mazuļa rociņu. Bērnu mēs saņēmām nedzīvu. Ak, kā man pār muguru tecēja sviedri! Acumirklī man iešāvās prātā, ka ieradīsies kāda barga būtne, melns un milzīgs stāvs, ielauzīsies istabā un dzelžainā balsī teiks: «Tā. Atņemiet viņam diplomu!»
Es pamiris lūkojos uz dzeltenīgo, nedzīvo ķermenīti un uz hloroforma apdullināto, nekustīgi guļošo, vaska dzelteno māti. Puteņa brāzma lauzās vēdlodziņā — mēs to uz mirkli bijām atvēruši, lai izkliedētu smacējošo hloroforma dvaku, — un brāzma pārvērtās garaiņu inākull.