Tad es aizcirtu lodziņu un mans skatiens atkal sastinga pie lo- ceklīša, kas bezpalīdzīgi nokarājās vecmātes rokās. Ak, vārdos nav izsakāms izmisums, kādā es viens devos mājup, jo Pelageju Ivanovnu biju atstājis kopt nedēļnieci. Kamanās mētāts, es braucu cauri putenim, kas bija kļuvis rāmāks, drūmie meži vērās manī pārmetoši, bezcerīgi izmisuši. Jutos nežēlīgā likteņa uzvarēts, satriekts, nomākts. Tas bija mani atdzinis šai nomalē un piespiedis cīnīties vienam pašam — bez jelkāda atbalsta un padoma. Kādas neiedomājamas grūtības man vajadzēja izturēt! Man var atvest slimnieku ar jebkuru — pat visnejaukāko un sarežģītāko vainu, visbiežāk ķirurģisku, un man ar savu rugājiem apaugušo seju jāstājas tai pretī vaigu vaigā un tā jāuzveic. Bet, ja nevari uzveikt, tad mokies kā pašlaik, kad tevi zvalsta pa bedrēm, bet aiz muguras palicis bērna līķītis un māte. Rīt, līdzko putenis norims, Pelageja Iva- novna viņu atvedīs pie manis uz slimnīcu, un kas zina, vai man izdosies viņu glābt. Un kā lai es viņu glābju? Kā saprast šo cildeno vārdu? īstenībā es rīkojos uz labu laimi, nekā vēl nezinu. Jā, līdz šim man ir veicies, palaimējies izdarīt brīnuma lietas, bet šodien neizdevās. Ak, sirds smeldz aiz vientulības, aiz aukstuma, aiz tā, ka tuvumā neviena nav! Bet varbūt esmu pat izdarījis noziegumu — rociņa taču salauzta. Varējis kaut kur aizbraukt, nokrist kādam pie kājām, izstāstīt, rau, tā un tā, es, dakteris tāds un tāds, salauzu mazulim rociņu. Atņemiet man diplomu, neesmu tā cienīgs, dārgie kolēģi, sūtiet mani uz Sahalīnu! Tpū, neirastēnija!