Pāris reizes izstaipījies un pakasījis muguru, viņš ievēroja, ka vezumu jau vairs nebija tik daudz kā vakar vakarā. Vezumnieki kā redzams bija posušies ceļā vēl pirms gaismas. No pašu ļaudīm — kazaks gulēja, bet aizkrācieša vairs nebija. Aptaujājās — neviens ne zināt nezina nekā. Vienīgi tik virssvārki palikuši guļas vietā. Vectēvu sagrāba bailes un pārdomas. Gāja apraudzīt zirgus — ne paša vairs, ne aizkrācieša. Ko gan tas varēja nozīmēt? Teiksim, aizkrā- cieti parāvis nelabais, bet kas gan zirgus? Visu pārlicis, vectēvs nolēma, ka, droši vien, velns būs atnācis kājām, bet, tā kā līdz ellei diezgan tālu, tad parāvis arī viņa zirgu. Žēl viņam bija loti, ka nebija turējis savu kazaka vārdu. «Nu,» nodomāja, «ko lai dara, iešu kājām: varbūt pa ceļam gadī­sies kāds zirgu tirgotājs braucam no gada tirgus, kaut kā jau nopirkšu zirgu.» Ķērās pie cepures — arī cepures nav.

Nelaiķis vectēvs sasita plaukstas; kad atcerējās, ka vakar uz kādu brītiņu samainījušies cepurēm ar aizkrācieti. Kas gan cits būtu varējis paraut, ja ne nelabais1 Te nu bija hetmaņa sūtnis! Tad tā aizvedi vēstuli carienei! Un vectēvs ņēmās apveltīt velnu tādiem vārdiem, ka, jādomā, velns ellē nošķaudījās ne vienreiz vien. Bet ar lamāšanos maz kas līdzams; un cik arī vectēvs nekasīja pakausi, nevarēja nekā izdomāt. Ko darīt? Traucās meklēt sveša padoma: saaicināja kopā visus labos ļautiņus, kas tobrīd bija krodziņā, vezumniekus un nejaušus iebraucējus un izstāstīja, ka tā un tā, notikusi tāda un tāda nelaime.