Viņš pat sevišķi neļaunojās uz Smigu — tāds jau viņš bija, šis Smiga, nekad nevarēja palaist garām izdevību. Pirkss nedzirdēja ne vārda no tā, ko sacīja Bersts, — tas vilka uz tāfeles līknes, bet Ēzeļu Pļaviņa kā parasti klusināja elektronu skaitļojamās mašīnas atbildes, tā ka kursants, kas atbildēja, galu galā kļūdījās aprēķinos. Reglaments atļāva lietot skaitļojamās mašīnas, taču Ēzeļu Pļaviņai šai ziņā bija pašam savi uzskati: «Skaitļojamā mašīna arī ir cilvēks,» viņš mēdza sacīt, «un var sabojāties.» Pirkss neļaunojās arī uz Ēzeļu Pļaviņu. Viņš vispār ne uz vienu neļaunojās. Gandrīz nekad. Pēc piecām minūtēm viņš jau stāvēja pie veikala Daierhofa ielā un aplūkoja skatlogā gāzes pistoles, no kurām varēja šaut ar tukšām lodes vai gāzes patronām — vesels komplekts ar simt patronām maksāja sešas kronas. Protams, Daeirhofa ielā viņš atradās sapņos.
Pēc zvana kursanti atstāja zāli, ne jau kliegdami vai klaudzinādami kājām kā pirmais vai otrais kurss — galu galā viņi nebija nekādi bērni! Turpat puse kursantu devās uz ēdnīcu — šai laikā tur nebija ko ēst, toties varēja sastapt jauno oficianti. Kā runā, esot skaista. Pirkss nesteidzīgi gāja gar stiklotiem skapjiem, kas bija bāztin piebāzti ar zvaigžņu globusiem, un ar katru soli aizvien vairāk zaudēja cerības atrast kabatiņā divas kronas. Uz pēdējā pakāpiena viņš saprata, ka monēta tur nekad nav bijusi.