Pie vārtiem stāvēja Bersts, Smiga un Paiarcs, ar kuru kosmodēzijas lekcijās Pirkss bija pusgadu sēdējis pie viena galda. Paiarcs bija aizsmērējis ar tušu visas zvaigznes Pirksa atlantā.
— Rīt tev izmēģinājuma lidojums, — sacīja Bersts, kad viņš gāja garām.
— Skaidrs, — flegmātiski atbildēja Pirkss. Viņš nebija tik viegli izjokojams.
— Ja netici, tad izlasi! — Bersts piesita ar pirkstu pie pavēļu dēļa stikla.
Pirkss gribēja iet tālāk, bet galva pati pagriezās. Sarakstā bija tikai trīs uzvārdi. Pašā augšā melns uz balta bija rakstīts: «Kursants Pirkss».
Kādu brīdi viņš neko neredzēja.
Pēc tam no tālienes izdzirda savu balsi:
— Nu un tad? Es taču teicu — skaidrs!
Pirkss pagāja viņiem garām un aizsoļoja pa aleju starp puķu dobēm. Šogad te auga milzum daudz neaizmirstuļu, kas bija tā iestādītas, ka izveidoja raķeti, kas nolaižas. Gundegas attēloja izplūdes liesmu, bet tās jau sāka noziedēt. Pirkss neredzēja nedz puķu dobes, nedz celiņus, nedz neaizmirstules, nedz arī Ēzeļu Pļaviņu, kurš steidzīgi iznāca no Institūta sānu korpusa. Vārtos Pirkss tik tikko neuzskrēja virsū pasniedzējam. Nosalutēja viņam pašā degungalā.
— A, Pirkss! — sacīja Ēzeļu Pļaviņa. — Jūs rīt lidojat? Laimīgu startu! Varbūt jums laimēsies satikt tos — no citām planētām.