Internāts atradās parka pretējā pusē, aiz lieliem sēru vītoliem. Tas bija uzcelts dīķa malā, bet sānu korpuss, balstīdamies uz akmens kolonām, slējās virs paša ūdens. Kāds bija palaidis baumas, ka šīs kolonas atvestas no Mēness, — tīrās muļķības, taču pirmā kursa audzēkņi, svētsvinīgu jūtu pārņemti, bija iegriezuši tajās savus iniciāļus. Arī Pirksa vārda tur netrūka: viņš bija to rūpīgi iegravējis pirms četriem gadiem.
Nokļuvis savā istabā, — tā bija tik maza, ka Pirkss tajā dzīvoja viens pats, — viņš ilgi domāja, vai ir vērts taisīt vaļā skapi. Skaidri atcerējās, kur atrodas vecās bikses. Turēt civildrēbes šeit nebija atļauts, tāpēc viņš tās bija atstājis. Nekāda cita labuma no biksēm nebija. Pirkss piemiedza acis, notupās pie skapja, pavēra durvis, pastiepa roku un sataustīja kabatiņu. Protams, to jau varēja domāt. Kabata bija tukša.
Viņš stāvēja ietērpts vēl nepiepūstā kombinezonā uz platformas tērauda dēļa zem pašas angāra velves un pieturējās ar elkoni pie troses, kas bija izvilkta margu vietā, jo abas rokas bija aizņemtas: vienā viņš turēja kuģa žurnālu, otrā — briku. Briks bija špikeris, ko viņam bija aizdevis Smiga. Stāstīja, ka lidojumos to ņēmuši līdzi visi kursanti. Tiesa, nebija skaidrs, kādā veidā tas atgriezās atpakaļ: pēc izmēģinājuma lidojuma kursanti atstāja Institūtu un devās uz Ziemeļiem, uz Bāzi, kur sākās gatavošanās gala eksāmeniem. Bet, kā redzams, tas tomēr atgriezās, — varbūt ka to nometa ar izpletni? Protams, tas jau bija tikai joks.