Kāds no biedrības locekļiem prezidentam pajautāja, vai doktors Fērgusons nebūtu oficiāli jāiepazīstina ar sapulces dalībniekiem.
— Doktors Fērgusons ir šeit jūsu rīcībā, — sers Fren- siss M… atbildēja.
— Lai viņš nāk šurp, — klātesošie sauca, — lai nāk šurp! Mēs vēlamies paši savām acīm redzēt šo drosminieku.
— Vai tik viņa neticamais priekšlikums nav mistifikācija? — vecs kapteinis ieminējās.
— Un varbūt tāds doktors Fērgusons nemaz neeksistē! — dzēlīga balss iesaucās.
— Tādā gadījumā to vajadzēs izgudrot! —• kāds jautrs šīs nopietnās sabiedrības loceklis piebilda.
— Palūdziet iekšā doktoru Fērgusonu, ■— sers Freniss M … vienkārši noteica.
Un vētrainu aplausu pavadībā, starp citu, ne mazākajā mērā nesatraukts, Semjuels Fērgusons ienāca zālē.
Tas bija gadu četrdesmit vecs vidēja auguma, ļoti parasta izskata vīrs; sārtie vaigi liecināja par sangviniķa raksturu, sejas izteiksme bija vēsa, vaibsti pareizi, bet paprāvais deguns atgādināja kuģa ķīli, kā jau cilvēkam, kurš radīts atklājumiem; laipnās acis pauda drosmi un jo vairāk saprātu, piešķirdamas sejai īpašu pievilcību; rokas bija pagaras, gaita nosvērta kā lieliskam ceļotājam.