No Fērgusona dvesa tāds miers un nopietnība, ka, redzot viņu, prātā nenāca ne mazākās aizdomas par mistifikāciju, kaut vai par visnevainīgāko.
Tāpēc ovācijas un aplausi norima tikai pēc tam,, kad doktors Fērgusons ar laipnu mājienu bija lūdzis, lai runātāji apklust. Tad viņš devās pie atzveltnes krēsla, kas jau iepriekš bija viņam rezervēts; nostājies pie tā, Fēr- " gusons pievērsa dedzīgo skatienu zālei un, pacēlis labās rokas rādītāju pret debesīm, izteica vienu vienīgu vārdu:
Nē, tādus panākumus nekad nebija guvuši ne mistera Braita, ne Kodena negaidītie priekšlikumi parlamentam, ne lorda Palmerstona runas, pieprasot ārkārtējas asignācijas Anglijas klinšaino krastu nostiprināšanai. Sera Fren- sisa M… runa tika pārspēta un pilnīgi aizēnota. Doktors apliecināja sevi kā izcilu personību, reizē cēlu, atturīgu un piesardzīgu; viņš bija raksturojis stāvokli ar vienu pašu vārdu: «Excelsior/»
Vecais kapteinis uzreiz nostājās šā neparastā cilvēka pusē, pieprasīdams, lai doktora Fērgusona runu «visā pilnībā» tūlīt pat publicē «Londonas Ģeogrāfu Biedrības Vēstnesī».
Bet kas īsti bija šis doktors un kādam pasākumam gatavojās?
Fērgusona tēvs, godīgs angļu jūrnieks, dēlu kopš mazotnes bija radinājis pie jūrnieka dzīves briesmām un piedzīvojumiem. Jaukais zēns, kuram bailes, šķiet, vienmēr bijušas svešas, agri izrādīja asas prāta spējas-un pētnieka dotības, kā arī apbrīnojamu tieksmi pēc zinātniska darba; viņam nekas nelikās par grūtu, viņš nesamulsa, pat pirmoreiz mūžā ņemot rokā dakšiņu, kaut gan parasti bērniem tas neizdodas.