Zēna interesi drīz vien saistīja grāmatas par drosmīgiem ceļojumiem un jūras ekspedīcijām, tās rosināja viņa iztēli; viņš aizrautīgi pētīja deviņpadsmitā gadsimta pirmās puses slavenos atklājumus, sapņoja par Mungo Pārka, Brjūsa, Kaijē, Levaijāna un, šķiet, mazliet arī par Robinsona Krūzo prototipa Selkirka slavu, kas likās tikpat vilinoša. Cik daudz skaistu brīžu zēns pavadīja kopā ar viņu Huāna Fernandesa salā! Reizēm viņš vientuļā matroža rīcībai piekrita, reizēm šos plānus un ieceres apšaubīja: viņš Selkirka vietā būtu rīkojies citādi, varbūt pat labāk, bet nekādā ziņā ne sliktāk. Viens tomēr bija skaidrs —brīnumaino salu, uz kuras Robinsons bija juties laimīgs kā karalis bez pavalstniekiem, viņš, Semjuels, nekad nebūtu pametis. Nudien nekad! Pat ja viņam būtu piedāvāts Admiralitātes pirmā lorda gods!
Jādomā, ka šādu tieksmju attīstību Semjuelā jaunības gados bija veicinājis viss dažādās pasaules malās pieredzētais. Fērgusona tēvs, pats būdams izglītots, neaizmirsa bagātināt dēla prātu ar nopietnām hidrogrāfijas, fizikas un mehānikas zinīb|m, kā arī iepazīstināt viņu ar botānikas, medicīnas un astronomijas pamatiem.