Kad vecais kapteinis nomira, viņa dēls divdesmit divu gadu vecumā jau bija paguvis veikt ceļojumu apkārt pasaulei; pēc tēva nāves viņš iestājās bengāļu inženieru korpusā un piedalījās vairākās kaujās, taču karavīra dzīve viņu neapmierināja; viņš nekāroja pēc komandiera goda, bet arī pakļauties nevienam nevēlējās. Izstājoties no dienesta, Fērgusons devās ceļojumā, kur gan medīja, gan vāca herbāriju, un tā, sasniedzis Indostānas pussalas ziemeļu daļu, šķērsoja to no Kalkutas līdz Suratai.
No Suratas Fērgusons dodas uz Austrāliju un 1845. gadā piedalās kapteiņa Stērta ekspedīcijā, kuras uzdevums bija atrast milzīgo Kaspijas ezeru, — pēc zinātnieku domām, tam vajadzēja atrasties Jaunās Holandes[2] centrālajā daļā.
Ap 1850. gadu atgriezies Anglijā, Semjuels Fērgusons vēl vairāk aizraujas ar atklājumiem un līdz 1853. gadam piedalās kapteiņa Maklīra ekspedīcijā, apbraukādams Amerikas kontinentu no Bēringa jūras šauruma līdz Fār- vela ragam.
Par spīti dažādām grūtībām un klimata maiņām, Fērgusons ceļojumus iztur lieliski; pat vissmagākajos apstākļos viņš jūtas nevainojami; viņš ir īsta ceļotāja paraugtips — tāds spēj savu kuņģi izplest un saraukt pēc vajadzības, savas kājas izstiept vai savilkt atkarībā no guļamvietas, aizmigt dienā un pamosties jebkurā nakts stundā.