No pirmā skatiena jau bija redzams, ka šie ļaudis ir uz viszemākās cilvēces attīstības pakāpes. Tie bija cilvēkēdāji ar nesimetriskām, zvēriskām sejām un nejēdzīgiem pērtiķveidīgiem stāviem. Nāsīs tie nēsāja gliemežvāku un bruņurupuču gredzenus, bet no izdurtā degungala uz leju karājās ar zīlēm apkārtas stieples. Arī ausis bija izdurtas un izstieptas, un ausu galiņos bija ievērtas koka krūzītes, nūjiņas, pīpes un dažādi citi barbariski rotājumi. Mežoņu sejās un uz ķermeņa bija briesmīgi ķēmīgi tetovējumi. Slimie gulēja uz lāvām gluži kaili, tie bija nometuši pat lupatas no gurniem, tikai paturējuši gliemežvāka aproces, zīļu kaklarotas un ādas jostas, aiz kurām bija aizjozti dunči bez makstīm. Daudziem uz ķermeņa bija šausmīgi augoņi, ap kuriem salaidās veseli mākoņi mušu, kas te bēga prom, te atkal saklupa virsū slimnieku miesām.
Baltais cilvēks sāka apstaigāt slimos, dodams viņiem zāles. Dažiem viņš deva hlorīdu. Viņam vajadzēja saņemt visu gribasspēku, lai atcerētos, kuram var dot ipekakuānju un kurš to nevarētu izturēt.
Viens no melnajiem jau bija miris, un viņš lika to iznest ārā. Viņš runāja asi un pavēloši, kā cilvēks, kurš nemīl jokus. Veselie mežoņi ļauni kurnēja, izpildot viņa pavēles. Viens no tiem, ņemdams mirušo aiz kājām, kaut ko norūca. Baltais cilvēks tūlīt atvēzējās un spēcīgi iesita melnajam pa muti, kaut ari viņam aiz noguruma nebija viegli to izdarīt.