"Kas vēl nebūs, Angari!" viņš uzkliedza. "Kā tu drīksti murkšķēt! Es tev rādīšu!"

Plēsīga zvēra ātrumā mežonis taisījās uz lēcienu. Viņa acīs iedegās mežonīgs niknums. Bet, pamanījis, ka baltais ķer pēc revolvera, viņš atjēdzās. Savilktie muskuļi atslāba, un Angari padevīgi noliecās pie miroņa, lai palīdzētu to iznest ārā. Viņš vairs neteica ne vārda.

"Cūkas tādi!" zobus sakodis, norūca baltais.

Arī viņš pats bija slims. Ne mazāk, kā šie melnie, kuri ne­spēkā gulēja uz lāvām un kurus viņam vajadzēja ārstēt. Ejot smirdošajās barakās, viņš nekad nezināja, vai pietiks spēka ap­staigāt visus slimos. Tikai vienu viņš skaidri zināja: ja viņam būtu jāzaudē samaņa šo mežoņu vidū, tūlīt visi tie, kuri vēl spēj kustēties, vienā mirklī uzbruktu viņam un kā izsalkuši vilku saplosītu viņu gabalos. Tepat atkal viens no slimajiem mira. Baltais cilvēks pavēlēja to iznest ārā, tiklīdz viņš izlaidīs garu. Tai mirklī durvīs parādījās melna galva un ziņoja: "Čet­ri vīri ir ļoti slimi."

Slimie, par kuriem mežonis ziņoja, stāvēja aiz viņa, cieši sa­spiedušies kopā. Tie bija nesen saslimuši un vēl varēja turēties kājās. Baltais izmeklēja no viņiem visvārgāko un lika tam gulties uz lāvas tai vietā, no kuras tikko iznesa nomirušo, bet visvārgākajam no palikušajiem trim slimniekiem lika gaidīt, kamēr atbrīvosies vēl kāda vieta.