Vienam no veselajiem viņš pavēlēja tūlīt doties uz lauku pie strādniekiem, pasaukt pietie­kami daudz vīru un uzcelt pie barakām piebūvi, tad turpināja apgaitu, dodams slimniekiem zāles un pūlēdamies ar jokiem uzturēt viņos izturību. Viņš runāja lauzītā angļu valodā, kā mēdz runāt Klusā okeāna salu iedzīvotāji. No barakas viņa gala pa lāgam atskanēja necilvēcīgas gaudas. Nonācis turp, baltais cilvēks redzēja, ka gaudo nevis viens no slimajiem, bet gluži vesels melnais mežonis. Baltais cilvēks zaudēja pacietību.

"Ko tu te gaudo?" viņš uzkliedza.

"Tas ir mans brālis," mežonis sacīja. "Brālis mirst."

"Vai tādēļ jāgaudo, ka brālis mirst?" baltais viņam uzbruka. "Kā tu drīksti gaudot? Pagaidi tik! Es rev rādīšu! Tu domā, ka brālim no tavām gaudām paliks vieglāk, muļķis tāds? Tūlīt paliec mierā, vai dzirdi? Citādi es tevi piespiedīšu ciest klusu!"

Viņš pacēla dūri, un melnais sarāvās čokurā, glūnēdams naida pilnām acīm.

"Ar gaudām tu nevienam nepalīdzēsi," baltais laipnāk teica. "Labāk būtu dzinis no brāļa mušas nost. Paskaties, cik ap viņu daudz mušu. Bezgala daudz. Atnes ūdeni, nomazgā savu brāli. Labi krietni nomazgā. Un brālis paliks vesels… Nu, āt­rāk!" viņš, ļauni pavēlēdams, uzkliedza, un viņa griba ar dina­misku spēku iespiedās mežoņa zemākajā intelektā, lika melna­jam uzlēkt kājās un darīt, ko viņam pavēlēja: viņš sāka dzīt mušas no slimajiem.