Bet, pag … jo vairāk Toms runāja, jo tuvāk Tas nāca, — nebijās Toma, Toms To pievilka ar savu elpu, Toms bija daļa no Tā.
; — Kopš februāra, — Toms teica un nosmējās. — Putenī iznesu kastīti ārā, noķēru tajā sniegpārsliņu, aizgrūdu ciet, iemetos iekšā un iebāzu kastīti ledusskapī!
Gluži tuvu, tepat jau klāt! Duglass vēroja Toma ņirbošās lūpas. Viņš gribēja lēkt kājās un bēgt, jo juta, ka no mežmalas gāžas šurp milzīgs paisuma vilnis. Tūlīt pat velsies pāri, nogremdēs uz visiem laikiem …
— Jā, ser, — Toms, lasīdams vīnogas, savā nodabā bubināja. — Es esmu vienīgais zēns Ilinoisā, kuram vasarā ir sniegpārsliņa. Tā ir zelta vērta, nudien! Rīt es taisīšu kastīti vaļā. Tu arī, Dug, varēsi paskatīties.
Citreiz Duglass būtu nicīgi nospurcies, ha, sniegpārsliņa, tad ta nu manta. Bet tagad, kad šurpu joņoja Tas, grasoties uzkrist no skaidrajām debesīm, viņš tikai aizmiedza acis un pamāja.
Toms izbrīnā pārtrauca ogošanu un pagriezies blenza uz brāli.
Duglass sakumpis tupēja zemē, — nē, nudien, ko te vēl gaidīt! Toms iekliedzās, palēcās, klupa viņam virsū. Abi nokrita un, dunckādami viens otru, aizvēlās.
Nē! Tikai nedomāt par kaut ko citu! — Duglasam izšāvās caur smadzenēm. Nē, nē! Bet pēkšņi… Jā, viss bija kārtībā! Patiesi! Šī saķeršanās, mudžeklis un kūleņošana nebija aizbaidījusi lielo vilni, kas tikko pāršļāca viņiem pāri un, plaši izplūzdams, nesa abus pa zajo zāli mežā dziļumā.