Toma dūre trāpīja Duglasa lūpu. Viņš sajuta sāļo asiņu garšu, sagrāba Tomu, cieši sažņaudza to, un abi šņākdami, sirdīm sitoties, sastinga. Beidzot lēnītiņām, baidīdamies, ka varbūt it neko neieraudzīs, Duglass pavēra vienu aci.

Un viņa priekšā bija viss, gluži viss!

Kā liela, arī nupat atvērta milzeņa acs, kas platā izbrīnā veras visapkārt, pretim raudzījās visa pasaule.

Un viņš saprata, kas bija tas, kas uzkrita viņam, lai paliktu un vairs neizgaistu.

Es esmu dzīvs, viņš pēkšņi atskārta.

Viņa asinssarkanie pirksti trīsēja kā dīvaina, sve­šāda karoga strēles, kamēr viņš pats raudzījās tajā, minēdams, kādai zemei tas pieder un kam jāzvēr uzticība. Vēl arvien turot sažņaugtu Tomu, taču pil­nīgi aizmirsis viņu, Duglass aptaustīja šo sārtumu, it kā gribētu noVilkt kā cimdu, tad pacēla gaisā, pagro­zīja. Pēc tam atlaida Tomu un palika guļam uz mu­guras, izstiepis roku pret debesīm, un tagad viņš viss bija viena galva un acs, kas caur dīvainas pils vārtu režģi vēro savu roku kā tiltu, virs kura plīvo asins- sārts karogs.

—   Dug, vai tu neesi slims? — Toms ieprasījās.

Viņa balss nāca no dzijas, noslēpumainas, zaļu

sūnu apaugušas zemzemes akas.