Toms gvelza tālāk vēl minūtes piecas, kamēr tēvs iejautājās: — Bet cik ogu tu šodien esi salasījis?
— Tieši divsimt piecdesmit sešas! — Toms acumirklī atbildēja.
Tēvs smējās, un brokastis bija beigušās, un viņi atkal klīda pa ēnaino mežu, meklējot meža vīnogas un sīkās zemenītes: visi trīs līkņāja, rokas zibēja, spainīši kļuva jo brīdi, jo smagāki, un Duglass, aizturot elpu, pēkšņi sajuta — jā, atkal tuvojas! Gandrīz dvašo man jau uz kakla! Bet skatīties atpakaļ nedrīkst! Jāstrādā tālāk! Jālasa ogas, jāber spainītī. Ja atskatīšos, viņš atkal aizbēgs. Šoreiz es viņu nedrīkstu pazaudēt! Bet kā, nu kā lai piemāna tuvāk, tā ka var aplūkot, pavērties acīs? Kā gan? Kurš to pateiks?
— Man sērkociņu kastītē ir sniegpārsliņa, — Toms ierunājās, smaidot aplūkodams savu vīnogām no- šķiesto roku, kas bija it kā ietērpta cimdā.
Izbeidz! — Duglass gandrīz vai iekliedzās. Tomēr nē, jo kliedziens var aizbaidīt atbalsis un arī To!