Zāle zem Duglasa kaut ko čukstēja. Viņš nolaida roku, sajūtot zaļo stiebriņu samtainās spilvas un kaut kur tālu lejā, tenisa kurpēs, kustamies pirkstus. Ausīs kā gliemežnīcās šalkoja vējš. Pasaule atzaigoja viņa acīs tāpat kā atspulgi kristāla lodē. Puķes bija kvēlošas saules un debesu drumsliņas, izsētas pāri pakalniem. Putni šaudījās pa apvāzto debesu dzelmi kā veiklas rokas lingoti akmeņi. Duglass elpoja smagi un ātri, ievilkdams ledu un izpūzdams liesmu. Gaisu kā elektriskie lādiņi šķēla kukaiņi. Desmittūkstoš matu uz viņa galvas izauga par collas miljono daļu. Divas sirdis viņš sajuta sitamies ausīs, vēl divas pulsējam rokās, kamēr īstā smagi dauzījās krūtīs. Viņā atvērās miljons poru.
Tik tiešām, es esmu dzīvs! Nekad to vēl nebiju izjutis, vai varbūt vienīgi neatceros?
Viņš klusībā atkārtoja šos vārdus reizi, divas, desmit reižu no vietas! Padomā tikai, nē — nu patiesi! Divpadsmit gadu, un tikai nupat atklāju! Tikai tagad, cīkstēdamies ar Tomu, ieraugu mirdzošu zelta pulksteni, brīnišķu, septiņdesmit gadiem uzvilktu hronometru.
— Dug, kas tev lēcies?
Duglass iekliedzās, sagrāba Tomu, un abi aizvēlās.
— Dug, tu esi traks!
— Traks!
Viņi aizripoja pa nokalni, elšot kā krastā izmestas foreles, un abi smējās līdz asarām, saulei dzirkstījot mutēs un acīs citrondzeltena stikla šķēpelēm.
— Dug, vai tu neesi jucis?