— Nē, nē, nē, nē, nē!
Aizmiegtām acīm Duglass redzēja, ka tumsā aiz- čāpo raibi leopardi.
— Tom! — Tad viņš čukstēja: — Tom… diez, vai cilvēki zina, ka viņi… ir dzīvi?
— Taču, ka zina! Uz galvošanu!
Leopardi klusi pazuda tumsā, kur acs tiem vairs nespēja izsekot.
— Kaut tā būtu, — Duglass izdvesa. — Kaut nu patiešām tā būtu!
Tad viņš atvēra acis. Augstu virs viņa, sānos iespiestām rokām, galvu ieslējis zaļlapu debesīs, smiedamies stāvēja tēvs. Viņu skatieni sastapās. Duglass satrūkās. Tēvs zina, viņš nodomāja. Viņam tas viss bija ieplānots. Viņš tīši mūs atveda šurp, lai ar mani notiktu tas! Viņš to darīja ar gudru ziņu. Un tagad viņš zina, ka es to saprotu.
Kāda roka nolaidās zemē un pacēla viņu gaisā. Streipuļodams starp Tomu un tēvu, izspūris, no- brāzies, apjucis un bijības pilns, Duglass uzmanīgi aptaustīja savus svešādos elkoņus un apmierināts nolaizīja sasisto lūpu. Tad paskatījās uz tēvu un Tomu.
— Es nesīšu visus trīs spainīšus, — viņš teica. — Šoreiz atļaujiet man stiept visu nesamo.
Tēvs ar Tomu, ērmīgi smaidot, atdeva viņam savus spainīšus.
Duglass stāvēja, viegli līgodamies, un viss kopā savāktais mežs, tik saldi sulots un svarīgs, smagi iegūla viņa plaukstās. Gribu izjust visu, kas vien ir iespējams, viņš nodomāja. Ļaujiet man nogurt, pa īstam nogurt. Es nedrīkstu aizmirst, ka esmu dzīvs, — tagad, kad sāku to apzināties, vairs nedrīkstu aizmirst — ne šodien, ne vēlāk.