Viņš gāja kā noreibis ar smago nastu, plaukstās sajūtot svētīgas tulznas, un bites un meža vīnogu smarža, un zeltītā vasara viņam sekoja, rokas notirpa, viņš paklupa, un tēvs satvēra viņu aiz pleca.
— Nevajag, — Duglass nomurmināja. — Viss kārtībā. Man nekas nekait…
Vēl pusstundu Duglass sajuta uz savām rokām un kājām, un muguras sūnainās stumbra mizas, zāles, koku sakņu un akmeņu nospiedumus. Kamēr viņš vēl arvien domāja, tie pazuda, izdzisa, izgaisa, brāļuks ar tēvu klusi nāca no muguras, jaujot viņam vienam rast mežā taku uz šobrīd tik tālo un svešo šoseju, kas viņus aizvedīs atkal uz pilsētu …
©
Pilsēta vēlāk, tai pašā dienā.
Vēl viens atklājums.
Vectēvs stāvēja uz platā lieveņa, kā kuģa kapteinis pārlaizdams skatienu rāmajam plašumam, kur viņa priekšā gulēja vasara. Viņš taujāja vēju un augstās debesis un vēroja mauriņu, kur stāvēja Duglass ar Tomu, kuri vēroja vienīgi viņu.
— Vectēv, nu, vai ir gatavas, ko?
Vectēvs pakasīja zodu.
— Pieci simti, tūkstotis vai pat visi divi. Jā, nudien, raža ir laba. Vāciet nost, tikai uzmanīgi. Desmit centu par katru spiedei pienestu maisu!
— Urā!
Zēni līksmi metās pie darba. Viņi plūca dzeltenos ziedus, kas pārplūdināja pasauli, šļācās pāri mauriņiem uz bruģētām ielām, klaudzināja pie pagrabu logiem un, nezinādami ne rimas, ne apvaldas, pielēja visu ar žilbu kausētas saules zeltu.