— Un tā gadu gadā, — vectēvs noteica. — Viņas kļūst gluži neprātīgas, bet lai jau, es neesmu oret.
Rau, kā stāv lepni izslietām galvām. Pavērsies viņās maķenīt ilgāk, izdedzinās vēl acī caurumu. Parasta puķe, tā sacīt, nezāle, neviens viņu pat neievēro, bet mums pienene ir cildens zieds.
Tā nu, rūpīgi savāktas maisos, pienenes tika nonestas pagrabā. Pagraba tumsa iemirdzējās. Vīna spiede, auksta, atvērta, gaidīja. Ziedu straume to sasildīja. Vectēvs to sāka griezt — ātrāk un ātrāk —, un tā maigi saspieda guvumu.
— Tā ja .. . rau, tā …
Sākumā tecēja sīka strūkliņa, bet tad nāca šļācoša zelta straume, šī jaukā, brīnišķā jūnija esence, ko noraudzēs, nopūtos un iepildīs tīrās tomātu sulas pudelēs, kuras mirdzošas sarindos pagraba tumsā.
Pieneņu vīns.
Ar šiem vārdiem uz mēles bija jūtama vasara. No- '• tverta vīnā un saglabāta. Un tagad, kad Duglass saprata, tiešām saprata, ka ir dzīvs, un centās pasauli !>vērot un izzināt, viņam tas šķita pilnīgi pareizi, ka "kaut kas no šīs jaunās atziņas, no šīs pieneņu vākšanas dienas tiks paturēts un aizlakots un tad kādā janvāra dienā, kad ārā virpuļos sniegs un saule nebūs redzēta mēnešiem ilgi, un varbūt šis brīnums būs piemirsies un prasīt prasīsies atgādinājuma, — tad viņš kādu pudeli atkorķēs!