Un, tā kā šī vasara viņam solīja daudzus brīnišķus atklājumus, viņš gribēja to kaut kā notvert un saglabāt, lai katrā brīdī, kad iegribēsies, var nozagties pagraba miklajā puskrēslā un pastiept roku uz augšu . ..

Un tur, izstarodams caur plāno putekļu kārtiņu gan rītausmā plaukušu ziedu atblāzmu, gan jūnija saules kvēlu, rindu rindām stāvēs pieneņu vīns. Ja ziemas dienā paceļ šo vīnu pret gaismu, sniega vietā parādās zāle, kokos atkal ir putni, lapas un ziedi, kuri kā tauriņi trīsuļo vējā. Un svina pelēkās debesis kļūst gaiši zilas.

Paņem vasaru rokā, ielej vasaru glāzē — protams, pašā mazākajā, kurā ir tikai viens skābens malks —, pacel glāzi pie lūpām, un tavās asinīs ielīst vasara.

—   Tā, bet nu — lietus ūdeni!

Pieneņu vīnam neder nekas cits kā vien pats dzid­rākais ūdens, kas rītausmā cēlies no tālīniem ezeriem un smaržīgu pļavu rasas pretī plašajām debesīm, saltajos gaisos sabiezējis baltu mākoņu ķekaros, vēja nests simtiem jūdžu tālu un pa ceļam elektrizējies. Šis ūdens, nākdams uz leju, pārvērties lietū un uzsū­cis sevī vēl vairāk debesu, ziemeļvēja un dienvid­vēja, un austrumvēja, un rietumvēja, un lietus šai svētajā stundā pārvērtās pieneņu vīnā.