Duglass paķēra kausu un aizskrēja. Viņš dziļi iegremdēja to mucā ar lietus ūdeni.
— Nupat ir laiks!
Ūdens kausā bija kā zīds — kā caurspīdīgs, gaišzils zīds. Ja dzēra, tas maigi kā glāsts skāra lūpas un kaklu, un sirdi. Kauss līdz ar spaini bija jānes uz pagrabu, lai ūdens tur piesūcinātu pieneņu ražu ar upju un kalnu urdziņu straumēm.
Pat vecāmāte kādā februāra dienā, kad ārā plosīsies putenis, kas visu pasauli sagriež vērpetēs, aklina logus un zog elpu no mutēm, — pat vecāmāte klusi nozudīs pagrabā.
Augšā, lielajā mājā visi klepos, šķaudīs, stenēs un krekšķinās, bērniem kakli būs kā jēla gaļa, deguni kā no pudeles izvilkti ķirši, kratīs drudzis, visur būs viltīgais mikrobs.
Un tad kā pati jūnija dieve no pagraba uzkāps vecāmāte, kaut ko slēpjot zem adītās šalles. Šo «kaut ko» ienesīs katra slimnieka istabā, dzidru un smaržīgu ielies glāzītēs un aši iztukšos. Tās būs zāles no cita laikmeta, saules un dīko dienvidu balzams, vieglā saldējuma ratiņu rība bruģakmens ielās, sidrabaino raķešu švīksti un mauriņa pļāvēju dūkšana,
kad tie, šļākdami zāles strūklas, slīd pāri pār skudru valstību, — viss, it viss būs šajā glāzītē.
Jā, pat vecāmāte, kas ziemā nokāps lejā pēc jūnija, pagrabā droši vien bijīgi apstāsies, juzdamās vienota ar savu dvēseli, tāpat kā vectēvs un tētis, un citi, atkal satiekot pagājību — piknikus un siltu lietu, un kviešu tīrumu, grauzdētas kukurūzas un vīstoša siena smaržu.