Pat vecāmāte atkal un atkal atkārtos brīnišķos zelta vārdus, kas šobrīd visiem tā vien skan ausīs, kamēr spiedē birst ziedu galviņas, un tā katru baltu ziemu mūžīgi mūžos. Šie vārdi vienmēr lidos no lūpām kā smaids, kā negaidīts saules zaķī­tis tumsā.

r

19

Pieneņu vīns. Pieneņu vīns. Pieneņu vīns.

G

Vai kāds dzirdēja, ka viņi atskrēja? Vai kāds ma­nīja, kā viņi aizjoza? Zāle noplaka, tad atkal uzslija. Zēni aizslīdēja pa nokalni kā skrejošu vasaras mā­koņu ēnas.

Duglass, palicis iepakaļ, apjuka. Elsdams viņš ap­stājās aizas malā, pie paša bezdibeņa, no kura vēdīja viegls vēsums. Modri ausīdamies kā briedis, viņš sajuta briesmas, vecas kā pasaule. Te pilsēta sašķēlās divās daļās. Te izbeidzās civilizācija. Te bija tikai lapu un kritalu pilna zeme un ik stundu miljons nāvju un piedzimšanu.

Un takas — iemītas un vēl neiemītas, kas it kā mudināt mudināja: lai kļūtu par vīriem, zēniem ir jāklejo, mūždi'en jāklejo.

Duglass pagriezās. Šī taka kā gara, pelēka putekļu čūska veda uz ledus namu, kur saulainās vasaras die­nās mita ziema. Bet šī jūlijā aiztecēja uz ezera