nokaitušajiem smilšu krastiem. Šī te ievijās kokos, kur puikas, paslēpušies starp lapām, brieda kā skābi, zaļi mežāboli. Šī veda uz persiku, uz vīna dārzu, kur it kā laiski kaķi saulē snauda svītraini arbūzi. Šī te pamestā taka — niķīgām līkloču cilpām — uz skolu! Tā tur, taisna kā bulta, — uz kinoteātri, kur sestdienas rītos rāda kovboju filmas. Bet šī, gar strauta malu, — uz dabas valsti, uz biezokni…
Duglass piemiedza acis.
Bet kurš pateiks, kur beidzas pilsēta un sākas biezoknis? Kurš pateiks, vai pilsēta tiecas iespiesties dabā vai daba pilsētā? Kopš laiku laikiem pastāv nenosakāma šķirtne, kur notiek šo divu spēku cīņa un viens vai otrs uz laiku gūst virsroku, atkarojot kādu taku, ieleju, gravu, koku vai krūmu. Nepārredzamā zāļu un ziedu jūra, kas viegli viļņo tālajos laukos, katru pavasari brāzmaini bangojas šurpu. Ik nakti pļavas un tālīnie lauki pa aizu atplust uz pilsētu un piešļāc to pilnu ar zāles un ūdeņu smaržu, un tā kļūst tukša un pamirst, un nogrimst atpakaļ zemē. Ik rītu aiza nāk arvien tuvāk, draud nogremdēt garāžas kā cauras laivas, aprīt lietus un rūsas varā pamestās automašīnas.
— Hei! Hei! — Džons Hafs un Čārlijs Vudmens lēkšiem drāza cauri aizas, pilsētas un laika noslēpumam. — Hei!
Duglass lēni gāja pa taku uz priekšu. Aiza patiešām bija tā vieta, kur visdziļāk atklājās cilvēks un daba.