Pilsēta galu galā bija tikai liels, ļaužu pilns kuģis, kur visi rosās bez mitas, smeļ ārā zāli, kasa nost rūsu. Laiku pa laikam kāds lielā kuģa bērns — kāda laiviņa, kāda būdele, nedzirdamas laika vētras aizskalota, nogrimst alkatīgajā aizas mutē, klusajos skudru un termītu viļņos, kur sienāži čaukstina karsto zāli kā papīru, — nogrimst, lai ietītos zirnekļu tīmekļos un visbeidzot sabruktu pīšļos, kā sabrūk altāris ugunsgrēkā, ko ziliem zibeņiem iededzis negaiss, fotografēdams dabas triumfu.

Tā bija cilvēka un dabas mūžam nerimstošā cīņa, kas vienmēr vilka Duglasu šurp: ik gadus te dabai tiek kaut kas atkarots, taču tā atkal to atgūst — pilsētas nespēj līdz galam uzvarēt, tām vienmēr draud klusas briesmas, un tās, cieši apbruņojušās ar mauriņa pļāvējiem, dzīvžogu grieznēm un smidzinā­tājiem, var tikai bez apstājas peldēt uz priekšu tā, kā to diktē civilizācija, taču ik māja kuru katru brīdi var nogrimt uz mūžiem zaļajos viļņos, tiklīdz pazudīs pēdējais cilvēks un viņa lāpstas un pļaujmašīnas, rūsas saēstas, sabirzis putekļos.

Pilsēta. Daba. Mājas. Aiza. Duglass sāka mirkšķi­nāt acis. Bet kāda ir saikne starp šīm divām pasaulēm, kā saprast, kas tās vieno un šķir, kad …

Viņa skatiens pievērsās zemei.

Vasaras pirmais rituāls — pieneņu vākšana un vīna spiešana — bija aiz muguras. Nu viņu gaidīja nāka­mais, bet viņš stāvēja gluži kluss.