— Mosties, Veco Ļaužu iela! Mis Lūmisa, pulkvedi Frīlej, misis Bentlija! Noklepojieties, slienieties augšā, iedzeriet tabletes, sāciet kustēties! Mister Džo- nas, jūdziet zirgu, kāpiet ratos un brauciet vākt lūžņus!
Drūmās savrupmājas viņpus aizas atvēra draudīgas pūķa acis. Drīz vien rītausmas ielās izslīdēs elektriskā Zaļā mašīna ar divām večiņām, kuras pamās katram ceļā sastaptam sunim.
— Mister Triden, steigšus uz depo! — Un drīz vien, šķildams zilas, kvēlošas dzirkstis, pa bruģēto ieliņu upēm aizpeldēs tramvajs.
— Džon Haf, Čārlij Vudmen, vai esat kārtībā? — Duglass čukstus jautāja Bērnu ielai. — Vai kārtībā? — viņš vaicāja beisbola bumbām, kas slapjas mirka rasotos mauriņos, un virvju šūpolēm, kuras tukšas karājās kokos.
— Māmiņ, tēt, Tom, celieties augšā!
Klusi notirkšķēja modinātāji. Dobji nosita tiesas nama pulkstenis. No kokiem kā viņa rokas pasviesta riekša dziedādams uzspurdza putnu bars. It kā vadot orķestri, Duglass pastiepa roku pret austrumiem.
Uzlēca saule.
Duglass kā pats visuvarenais burvis smaidot salika rokas uz krūtīm. Jā, ser, viņš domās teica, tiklīdz es pavēlu, visi lec kājās, visi sarosās. Šīs būs lieliskas brīvdienas.
Viņš uzsita knipi.
Atvērās māju durvis, iznāca cilvēki.
Sākās 1928. gada vasara.