— Dug … nāc taču … Dug! — Zēni aizdipināja un izgaisa.
— Es esmu dzīvs, — Duglass teica.
Bet kāda tam nozīme? Viņi ir vēl dzīvāki nekā es. Bet kā tā? Kā tad tā?
Un, viens pats stāvot un blenžot uz savām kājām, viņš beidzot saprata . . .
©
Tovakar Duglass, nākdams mājās no kino kopā ar māmiņu, tēti un brālīti, kādā mirdzošā veikala skatlogā ieraudzīja tenisa kurpes. Viņš aši novērsa acis, bet kājas apstājās, sastinga, tad metās skriet. Zeme sagriezās, un no skrējiena saceltā vēja viņam virs galvas noplaukšķēja veikala nojumes audekla spārni. Māmiņa, tētis un brālītis mierīgi soļoja tālāk, bet Duglass starp viņiem — atmuguriski, nespēdams novērst acis no tenisa kurpēm spilgti apgaismotajā skatlogā.
— Tā bija jauka filma, — māmiņa teica.
— Aha, — Duglass nomurmināja.
Bija jūnijs un jau sen garām tas laiks, kad vasarai iegādā tenisa kurpes, kurās soļi tik viegli un klusi kā silta lietiņa čabināšana. Bija jūnijs un zeme pilna augšanas spēka, un viss atradās mūžīgā kustībā. Zāle vēl šļācās iekšā no pakalniem, ielenca mājas, applūdināja ietves. Pilsēta kuru katru brīdi varēja sazvel- ties, piesmelties pilna un nogrimt, neatstādama zaļajos viļņos pat ne mazākā virmojuma. Duglasam kājas vairs neklausīja, un viņš palika stāvam kā iemiets starp sarkaniem ķieģeļu namiem sastingušajā asfaltā.