— Tēt! — viņam neviļus paspruka. — Skatlogā bija tenisa kurpes …
Tēvs pat nepaskatījās uz viņu.
— Bet kādēļ tev vajag jaunu tenisa kurpju? Varbūt tu varētu man to paskaidrot?
— Tādēļ, ka . . .
Tādēļ, ka ar tām ir tāda sajūta, kā vasarā pirmoreiz nometot kurpes un basām kājām skrienot pa zāli. Tenisa kurpēs ir tāda sajūta, kā ziemā, izbāžot kājas no siltas segas apakšas, labu laiku paturot saltā vējā pret atvērtu logu un pēc tam — aukstas kā ledus tilkas — tās atkal ievelkot atpakaļ. Tāda sajūta, kā vasarā pirmoreiz bradājot pa rāmu upīti un vērojot pēdas, kas, stariem ūdenī lūstot, soļo pussprīdi pa priekšu . . .
— Tēt, es nespēju tev to tā izskaidrot, — Duglass sacīja.
Tie, kuri taisīja tenisa kurpes, kaut kā zināja, kas zēniem vajadzīgs. Viņi ielika pazolēs brīnumzāles un zem papēžiem atsperītes, un virsu auda no izba- lojušām, saules kveldētām prēriju zālēm. Bet kaut kur dziļi zem mīkstās pazoles bija cietas, smalkas briežu dzīslas. Tie, kuri taisīja tenisa kurpes, droši vien bija vērojuši ne mazums vēju šalkojam lapotnē un ne mazums upju plūstam uz ezeriem. Tas viss bija sajūtams tenisa kurpēs un izsakāms vienā vārdā — vasara.
Duglass centās to izteikt vārdos.