—    Nu labi, — tēvs piekrita. — Bet kas tad vai­nas tavām vecajām tenisa kurpēm? Kādēļ tu negribi sameklēt tās?

Ai, kā Duglasam bija žēl zēnu, kuri dzīvoja Kali- fornijā un staigāja tenisa kurpēs cauru gadu, jo tie taču vispār nezināja, ko nozīmē nomest ziemu no kā­jām, nosviest svina smagās ādas kurpes, kas bija pil­nas sniega un lietus, kādu dienu paskraidīt basām kājām un tad uzvilkt jaunas tenisa kurpes, ar kurām skraidīt bija vēl labāk nekā basām kājām. Visa bur­vība bija tieši jaunās tenisa kurpēs. Ar pirmo sep­tembri tā var izgaist, bet jūnija beigās šādas kurpes vēl ir pilnas maģiska spēka un ar tām var pārlēkt pāri kokiem un upēm, un mājām. Un, ja vien tīk, pāri žogiem un ietvēm, un suņiem.

—    Nu kā tu to nesaproti? — Duglass sacīja. — Vecās tenisa kurpes vairs neder.

Jo vecās tenisa kurpes bija iekšēji mirušas. Pagā­jušo gadu, tikko nopirktas, tās bija lieliskas. Bet va­saras beigās ik gadus atklājās, ik gadus kļuva pilnīgi skaidrs, ka ar tām nevar pārlēkt" pāri upēm un ko­kiem, un mājām, jo tās ir mirušas. Bet tagad ir jauna vasara, un Duglass juta, ka ar jaunām tenisa kurpēm viņš atkal varētu lidot.

Viņi gāja augšup pa lieveņa kāpnēm.

—   Nu tad krāj naudiņu, — tēvs teica. — Pēc mē­neša vai pusotra . . .

—   Tad vasara būs jau cauri!

Uguns nodzisa, Toms aizmiga, bet Duglass gulēja vaļējām acīm un mēness gaismā vēroja izstieptās kājas — brīvas no svina smagajām kurpēm, no zie­mas klabačām, ko bija nometis.