— Jā, kāds tad īsti ir iemesls, kādēļ man vajag jaunu tenisa kurpju?
Nu, pirmkārt jau, kā visiem zināms, laukos aiz pilsētas pilnum pilns draugu, kuri trenkā govis, pareģo laiku un cepinās saulē, plēksnēm dīrājot ādu kā sīpolu, un pēc tam atkal saujojas tālāk. Lai viņus noķertu, jābūt daudz žiglākam par lapsu vai vāveri. Bet pilsēta mudž no ienaidniekiem, kuri, karstuma saērcināti, atceras katru ziemas ķīviņu un apvainojumu. Steigt pie draugiem, izbēgt no ienaidniekiem! — tā bija tenisa kurpju devīze. Tev šķiet, ka pasaule griežas par ātru? Gribi to panākt? Būt žiglāks par visiem? Tad nopērc sev tenisa kurpes — ērtas, lētas, atsperīgas!
Duglass sakratīja krāj kasīti, bet dzirdēja vienīgi vāru dzinkstoņu, jo tajā bija tikai pāris monētu.
Ja cilvēks grib kaut ko iegūt, viņš nodomāja, tam jācenšas tikt pie tā saviem spēkiem. Pa šo nakti man jāatrod taciņa, kas spētu uzvest uz ce]a . . .
Pilsētas centrā cita pēc citas nodzisa veikalu ugunis. Logā pūta vējš. Tas vēsmoja kā garām plūstoša upe, kurai gribējās traukties līdzi.
Sapnī Duglass dzirdēja, kā pa biezo, silto zāli cilpo, cilpo un aizcilpo trusis.
Vecais misters Sendersons staigāja pa savu apavu veikalu kā pa kādu zvēraudzētavu, kur būros mīt daudzi un dažādi dzīvnieki, pa ceļam katru noglāstīdams. Ar gādīgu roku viņš noglaudīja skatlogā izliktos kurpju pārus, it kā tie būtu suņi vai kaķi, sakārtoja aukliņas, izvilka mēlītes. Tad viņš nostājās paklāja vidū un, pavēries apkārt, apmierināts pamāja.