Pēkšņi bija dzirdams tāds kā pērkona grāviens.
Vēl mirklis — un durvīs stāvēja Duglass Spoul- dings, nodurtām acīm raudzīdamies uz savām ādas kurpēm, it kā šie smagie kluči vairs nebūtu pakustināmi. Tiklīdz viņš apstājās, pērkons noklusa. Un tad, mokoši lēni, neuzdrīkstēdamies pacelt acis no saujā sažņaugtās naudas, Duglass no spožās saules gaismas sāka virzīties dziļāk. Viņš rūpīgi sašķiroja uz letes piecu, desmit un divdesmit piecu centu monētu kaudzītes un kā šaha spēlē bažīgi gaidīja, vai nākamais gājiens atnesis uzvaru vai arī visrūgtāko zaudējumu.
— Viss skaidrs! — misters Sendersons noteica.
Duglass sastinga.
— Pirmkārt, es zinu, ko tu gribi pirkt, — misters Sendersons turpināja. — Otrkārt, es katru dienu redzu tevi stāvam pie veikala skatloga, — domā, ka neesmu to pamanījis? Un kā vēl! Treškārt, tev vajadzīgas — saukšu pilnā vārdā — «Lieliskās tenisa kurpes, ērtas, lētas, atsperīgas — sportam un atpūtai». Un, ceturtkārt, — tev vajadzīgs kredīts.
— Nē! — Duglass iesaucās, smagi elpodams, it kā visu nakti sapnī būtu skrējis. — Man padomā kaut kas daudz labāks par kredītu! — viņš elsdams pavēstīja. — Bet, iekams to izstāstu, mister Sender- son, atbildiet uz vienu jautājumu. Pasakiet, kad jūs pats pēdējo reizi esat uzāvis tenisa kurpes?