Mistera Sendersona seja satumsa.
— Kā liekas, pirms gadiem desmit, divdesmit, vai varbūt pat visiem trīsdesmit. Bet kādēļ… ?
— Vai jums neliekas, mister Senderson, ka apavi, ko jūs pārdodat, jums kaut uz mirkli ari jāuzvelk kājās, lai zinātu, kāda tajos ir sajūta? To, ko ilgi vairs nesajūtam, mēs gribot negribot aizmirstam. Cigāru veikala īpašnieks smēķē cigārus. Un konfekšu pārdevējs nogaršo saldumus. Un tādēļ…
— Bet tu jau redzi, ka man kājās ir kurpes, — vecais vīrs iebilda.
— Taču ne tenisa kurpes, ser! Kā jūs varat tās pārdot, ja nespējat no visas sirds ieteikt, bet kā gan jūs varat tās ieteikt, ja nezināt, kāda tajās ir sajūta?
Duglass runāja tik aizrautīgi, ka misters Sendersons pat mazliet atkāpās un sāka domīgi kasīt zodu.
— Hm . . .
— Mister Senderson, — Duglass nerimās,—lūdzu, pārdodiet man vienu mantiņu, un es došu jums pretī kaut ko tikpat vērtīgu.
— Bet vai nu, puis, tādēļ tik nepieciešami, lai es uzautu tenisa kurpes? — vecais vīrs noprasīja.
— Tas būtu gaužām derīgi, ser!
Vecais vīrs nopūtās. Pēc brīža viņš sēdēja uz krēsla un, smagi tusnīdams, aizsaitēja lielajās, izģin- dušajās kājās uzautās tenisa kurpes. Tās šķita svešādi nesaderīgas ar viņa darba žaketes tumšajām aprocēm. Tad misters Sendersons piecēlās.