— Nu, kāda jums viņās ir sajūta? — zēns jautāja.
— Kāda sajūta? Laba. — Un vecais vīrs grasījās apsēsties.
— Lūdzu, nē! — Duglass izstiepa roku. — Mister Senderson, pašūpojieties šurpu turpu, pamīņājieties, palēkājiet, kamēr es jums visu izstāstīšu. Un tas būtu sekojošais: es došu jums naudu, jūs man — tenisa kurpes, un dolāru es jums palieku parādā. Bet, tiklīdz es uzaušu kājās šīs kurpes, tiklīdz tās uzaušu, zināt, kas notiks?
— Kas tad?
— Zviukt! es iznēsāšu jūsu klientiem pirkumus, stiepšu jums saiņus, pienesīšu kafiju, novākšu atkritumus, skriešu uz pastu, telegrāfu, bibliotēku! Turp un atpakaļ, turp un atpakaļ — vismaz savas desmit reizes minūtē! Vai jūtat, ser, nu vai jūs sajūtat, cik ātri šis kurpes spēs mani nest? Vai jūtat, ka tās ir uz atsperītēm? Ka tās grasās skriet pašas no sevis? Apņem kāju un nedod vairs miera, un neparko neļauj vairs stāvēt uz vietas? Vai jūtat, cik ātri es paveikšu visu, aiztaupot jums tik daudz lieku soļu? Jūs tikai sēdēsiet vēsajā veikalā, kamēr es jozīšu apkārt pa pilsētu! Ne jau es, taisnību sakot — šīs kurpes. Tās joņos pa ielām kā neprātīgas, drāzīs ap stūriem un atkal atpakaļ! Tas būs viens stiepiens, jā gan!
Misters Sendersons tīri vai apjuka no šis brāzmainās vārdu straumes.