Tā satvēra viņu un nesa, un viņš grima tenisa kurpēs arvien dziļāk, sāka kustināt kāju pirkstus, locīt pēdas, pārbaudīt locītavas. Un viegli, tikko manāmi šūpoties vieglajā vējā, kas nāca no durvīm, ko Duglass tā arī nebija aizvēris. Tenisa kurpes klusi iegrima paklājā kā džungļu zālē, mīkstā mālā vai irdenā smiltī. Vecais virs bijīgi palēcās kā no rūgstošas miklas, kā no mīkstas, laidenas zemes. Visas izjūtas atplaiksnīja viņa sejā, it kā to pārmai­ņus apgaismotu daudzas dažādas krāsainas spuldzītes. Viņa mute aiz brīnumiem palika pusviru. Tad viņš sāka šūpoties arvien lēnāk, kamēr pilnīgi apstājās, un tad norima arī zēna balss, un dziļajā, pārsteidzo­šajā klusumā viņi abi vērās viens otrā.

Pa saules kveldēto ietvi garām aizsteidza gājēji.

Bet vecais vīrs ar zēnu vēl arvien stāvēja: zēna sejā staroja smaids, bet večuka sejā — atklāsmes prieks.

—   Paklau, — viņš beidzot ierunājās, — vai tu negribi pēc gadiem pieciem nākt pie manis par pār­devēju?

—     Paldies, mister Senderson, bet es pats v<y nezinu, par ko gribu kļūt.

—     Par ko, dēls, gribēsi, par to ari kļūsi, — vecais virs sacīja. — Neviens šķērslis tev nebūs par grūtu.

Viņš viegliem soļiem piegāja pie sienas, kur bija desmit tūkstoši apavu kārbu, atnesa Duglasam tenisa kurpes un sāka sastādīt sarakstu, kamēr zēns, tās uzāvis un aizsaitējis, stāvēja līdzās un gaidīja.