No rīta, šķērsodams mauriņu, Duglass Spouldings ar seju pārrāva zirnekļa tīklu. Neredzams diedziņš skāra viņa pieri un klusi pārtrūka. No šī sīkā atgadījuma viņš saprata, ka diena būs neparasta. Un bija arī, jo tēvs viņu un desmitgadīgo brālīti Tomu veda ar mašīnu laukā no pilsētas, pa ceļam stāstot, ka reizēm ir dienas, kas sastāv no vienas vienīgas smaržas, tā ka pasauli pa vienu nāsi var ievilkt, pa otru izelpot. Citas atkal ir tādas, viņš turpināja, kad skaidri var dzirdēt, kā Visums dun un san. Citas dienas var izgaršot, bet citas aptaustīt. Un ir arī tādas, kad izjūtams viss. Piemēram, šī diena smaržo tā, viņš pamādams sacīja, it kā pa nakti tur, aiz tiem pakalniem, būtu izaudzis pasakains augļu dārzs, kas piepilda visu, cik tālu sniedz acs, ar spirgtu, tīkamu svaigumu. Gaiss smaržo pēc lietus, lai gan pie debesīm nav ne mazākā mākonīša. Šķiet, tūlīt pat mežā kāds iesmiesies, taču pagaidām viss ir klusu …
Duglass vēroja garāmslīdošos laukus. Kur te var smaržot pēc dārziem vai lietus, ja nav ne ābeju, ne arī mākoņu, viņš nodomāja. Un par to smējēju meža biezoknī…
Un tomēr — Duglass nodrebinājās —, ej nu sazini, kāpēc, bet šī diena tiešām ir neparasta.
Automašīna apstājās klusā meža vidū.
— Ei, puikas, izbeidziet!
Viņi bija sākuši grūstīties elkoņiem.