— Jā, ser.
Viņi izkāpa no automašīnas ziliem skārda spainīšiem rokās un, pametot tukšo, dubļaino ceļu, ienira lietus smaržas pilnajā klusumā.
— Meklējiet bites, — tēvs teica. — Tās parasti vērpjas ap vīnogām, tāpat kā puikas ap virtuvēm. Ei, Dug?
Duglass satrūkās.
— Diez kur esi aizdomājies, — tēvs teica. — Nu, žigli! Nāc, ejam!
— Jā, ser.
Un viņi soļoja pa meža valstību: tēvs — liels un garš — gāja pa priekšu, viņa ēnā sekoja Duglass, bet nopakaļ tecēja sīkaliņš Toms. Nonākuši līdz nelielam pauguram, visi paraudzījās apkārt. Lūk, šeit, vai viņi redzot? Tēvs parādīja ar roku. Šeit mājojot rēnie vasaras vēji, kas neredzami kā spokaini vāji peldot zaļajā dzelmē.
Duglass aši pavērās turpu, bet neko tādu nespēja saskatīt un jutās apmānīts, jo tēvs, tāpat kā vectēvs, runāja mīklās. Tomēr… Un tomēr… Duglass apstājās un ieklausījās.
Jā, es jūtu, ka tūlīt kaut kas notiks, viņš nodomāja.
— Šī ir smalklapu paparde. — Tēvs gāja pa priekšu, dzinkstinot skārda spainīti rokā. — Vai redzi? — Viņš paurbināja ar purngalu zemi. — Miljoniem gadu te krājušās trūdvielas. Padomājiet, cik rudeņu pagājis un cik lapu nobiris, kamēr izveidojās šī kārta.
— Oho, es eju kā indiānis, — Toms pavēstīja. — Ne mazākā troksnīša.