Duglass nejuta biezo trūdu kārtu, viņš visu laiku vērīgi klausījās. Mēs esam ielenkti, viņš nodomāja. Tūlīt pat kaut kas notiks! Bet kas? Viņš apstājās. Nāc ārā, viņš klusībā lūdzās, nāc, lai tu būtu kas būdams!
Toms ar tēvu klusi soļoja tālāk.
— Re, kur vissmalkākās mežģīnes, — tēvs tikko dzirdami sacīja.
Un viņš rādīja augšup uz kokiem, kur lapotne ieaudās debesīs vai varbūt debesis lapotnē, to gan viņš īsti neprata pateikt. Bet te nu tās ir, viņš pasmaidīja, un, ja cieši vērojot, tad varot saskatīt, kā mežs uz savām dūcošām stellēm, šaudot un zibinot atspoles, auž zili zaļus mežģīņu rakstus.
Tēvs stāvēja, it kā atbrīvojies no visa, un stāstīja vēl daudz ko citu. Bieži viņš smējās par to, ko teica, un tad viņa valoda plūda vēl brīvāk. Man patīk klausīties klusumu, viņš sacīja, tas ir, ja klusumu vispār var klausīties, jo tad var dzirdēt, kā birst ziedu putekšņi un gaiss dun, — jā, taisni dun no bišu sanoņas! Vai .dzirdat? Aiz kokiem kā ūdenskritums līst putnu dziesmas!
Tūlīt tas būs klāt, Duglass nodomāja. Jau gluži tuvu! Bet es to vēl neredzu! Pavisam tuvu! Tepat man līdzās!
— Meža vīnogas! — tēvs iesaucās. — Paskat, cik lieliski!
Nevajag! — Duglass klusībā elsoja.
Bet tēvs ar Tomu noliecās un dziji iebāza rokas čabošā krūmā. Burvība bija lauzta. Baismi svešādais, neapjaustais, kas, zogoties šurpu, lika notrīsēt dvēselei, pēkšņi pazuda.