Duglass, vīlies un apjucis, nokrita uz ceļiem. Viņa pirksti dziļi iegrima zaļajā ēnā un, kad tos izvilka, šķita tādi, it kā viņš būtu iecirtis meža miesā un iebāzis roku vaļējā brūcē.
— Puikas, brokastīs!
Meža vīnogām un meža zemenēm puspilniem spainīšiem, ap kuriem dūkdamas riņķoja bites — tēvs teica, tās nemaz neesot bites, bet pasaule dungojot savā nodabā —, viņi apsēdās uz zaļa, sūnaina stumbra un, tiesājot.sviestmaizes, centās klausīties mežu, tāpat kā klausījās tēvs. Duglass juta, ka tas ar vieglu smaidu vēro viņu, grasās kaut ko teikt, bet tad, pārlicis, nokož vēl kumosu un iegrimst domās.
— Sviestmaize mežā nav parasta sviestmaize. Gluži cita garša, vai ne? Tāda kā asāka, vai. Kaut kas no piparmētrām un sveķiem. Uzdzen vilka apetīti!
Duglass pārstāja ēst un izgaršoja ar mēli piparotā šķiņķa maizi. Hm … nu nē … gluži parasta sviestmaize.
Toms, košļādams tālāk, pamāja ar galvu.
— Saprotu, tēt, ko tu gribi teikt!
Tas bija tik tuvu, Duglass nodomāja. Lai vai kāds, bet skaidrs, ka Liels, taisni briesmīgi Liels! Bet kaut kas viņu aizbaidīja. Diez, kur viņš pazuda? Vai tajā krūmā? Nē, man aiz mugurās! Nē … šeit… gandrīz vai šeit… Duglass slepus pataustīja vēderu.