Ja pagaidīšu, viņš atgriezīsies. Sapet tas nesāpes, jo to es jūtu, ka viņš nenāca darīt man sāpes. Bet kādēļ tad? Kādēļ? Nu kādēļ?
— Vai zini, cik reižu mēs šogad, pērngad un aizpērno gadu esam spēlējuši beisbolu? — Toms ne no šā, ne no tā iejautājās.
Duglass vēroja Toma aši kustošās lūpas.
— Man tas ir pierakstīts! Tūkstoš piecsimt sešdesmit astoņas reizes! Cik reižu desmit gados esmu tīrījis zobus? Seši tūkstoši reižu! Mazgājis rokas — piec- padsmittūkstoš reižu. Gulējis vairāk nekā četrtūkstoš reižu, tas ir, ja neskaita īsākus snaudienus. Apēdis sešsimt persiku un astoņsimt ābolu. Bumbierus gan tikai divus simtus. Es vispār neesmu uz bumbieriem. Prasi, ko gribi, man viss ir pierakstīts! Ja ņemtu un saskaitītu, ko visu tikai es neesmu darījis, pa desmit gadiem iznāktu biljonu miljoni!
Duglass ausījās. Dzi, atkal tuvojas! Kādēļ? Vai tādēļ, ka Toms sācis runāt? Bet kāds tam sakars ar Tomu? Tēvs sēž uz stumbra modrs kā lūsis, bet Toms pilnu muti tarkšķ tikai tālāk, laizdams vārdus kā burbuļus.
— Es esmu izlasījis četrsimt grāmatu, redzējis četrdesmit filmu ar Baku Džonsu, trīsdesmit ar Džeku Hoksu, četrdesmit piecas ar Tomu Miksu, trīsdesmit deviņas ar Hūtu Gibsonu, simt deviņdesmit divas multiplikācijas filmas par kaķi Fēliksu, desmit ar Duglasu Ferbenksu, astoņreiz skatījies «Operas rēgu» ar Lonu Ceniju, četrreiz redzējis Miltonu Silšu un vienreiz Ādolfu Menžū kādā filmā par mīlestību, kad es deviņdesmit stundas biju spiests nosēdēt tualetē, gaidot, līdz beidzot šis draņķis būs cauri un sāks rādīt «Kaķi un kanārijputniņu» vai «Sikspārni», kad visi aiz sajūsmas vai lēca gaisā un spiedza divas stundas no vietas.