Viņš neglauda pat kaķi savējo,

Viss piemirsies, kas dienu dienā ierasts,

Nu raizes māc no visām pusēm to.

«Hm?» prāto viņš, «ja klosteri neviena

Bez manis nav, ne suņa dvēseles,

Ja brunčus te nav nācies manit dienā,

Kas varēja tos naktī cellē nest?

Vai tiešām … ko? Vai tomēr maldos es? …

Varbūt… Ak dievs! Te meitietis kāds ienāk? …»

Pankratijs sarkst, ar delnu pieri skar

Un meklēt sāk, kur tik vien meklēt var,

Bet velti viss — nekā viņš neatrada

Un augu dien bij bālai ēnai rada,

Kluss, neēdis un negulējis ar.

Lūk, diena dziest. Nakts, lēnām tuvojoties,

Jau svētlampas un sveces visur dedz,

Mūks žāvājas un grib pie miera doties,

Sāk noģērbties, bet tobrīd mēness lec,

Nāk starodams no mākoņgrēdas blāvas

Un brunčus apgaismo uz guļamlāvas.

Mūks nezina, kā brunčus projām vākt,

Un, vairoties no skata visai kārā,

Jau gatavs durt sev taisni acis ārā;

Lai neiespētu grēka darbus sākt,

Viņš krekstēdams tad pagriezās uz sāna

Un, ietinies jo cieši segā plānā,

Drīz iemiga un sāka skaļi krākt.

Bet pārvērtās par mušu velns tai brīdi

Un ņēmās dīkt bez mitas apkārt tam,

Un uzmetās tad, pacēlies par sprīdi,

Uz deguna (ak velns!) Pankratijam,

Un iesāka no jauna viņu dīdīt.