Šķiet, sajūtat sev apkārt saules gozi

Un kļauj aties tur klāt, kur laimē kūs

Pats jaunais dievs starp liliju un rozi.

Es redzu jūs, kad, bēgdama no gana,

Par pjavu prom kā stirna Hloja slīd

Un steigdamās tā krūmu nepamana …

Krūms satver jūs, liek apstāties tūlīt,

Bet Filons aši skrien un bēgli panāk,

Un apskauj to, un abi zālē krīt.

Trīc puisim roka, kaisles kvēlē tvīkst,

Kā nejauši gar stāvu lejup slīgst,

Aiz maliņas jūs drusciņ augšup paceļ…

Un atslīgstot ver Hloja valgās acis.

Bet viņš … ak nē! nav spēka turpināt.

Sirds skaļi sit, prāts visu tālāk tēlo.

Varbūt tev arī, lasītāj, ir tā:

Sirds strauji pukst, un asins karsti kvēlo?

Bet mūsu mūks par meiču brunčiem spriež

Gan citādi (es jauns un neesmu vēl mūkos,

Man bieži gadās laimi tuvu lūkot).

Viņš, brunčus redzot, nelaimīgi cieš,

Jo saprot to, ka kritis valgos smagos,

Ka tvēris šo pats sātans savos nagos.

Otrais dziedājums

RŪGTAS PĀRDOMAS, SAPNIS, GLĀBĒJA DOMA

Vēl kamēr nakts un zvaigznes bij aiz loga

Un mēness nebeidza vēl gaismu liet,

Tik ilgi bij vēl brunči savādie,

Bet, kolīdz rīts jau sāka aust aiz žoga,

Tā piepeši no skata zuda tie.

Bet mūsu mūks — ak, mūkam nav vairs miera!