Mūks krākdams guļ un dīvu sapni redz.

Šķiet, alejā viņš būtu brīnišķīgā,

To ziedlapas un miršu ēnas sedz,

Tam satīri un fauni apkārt lec.

Viens cirtainis, viss nokārts ef ej stīgām,

Tam rokās dzirkst kauss putojošs un smags,

Un efejas un vīnogas 1ās tvīkstot,

Un firziķis, pie viņa kājām līkstot,

Pauž klusi to, ka mūžam jaunais Bakhs

Ir līksmes dievs, kam satīrs pavadonis.

Cits stabulē kā dzīvespriecīgs gans

Un dievu sveic, kam pieder mīlas tronis,

Kam pieder sirds un nakšu kairais tvans …

Zem liepzariem iet dejot jautriem bariem

Gan jaunieši, gan zēni, meitenes,

Bet atstatāk — zem kupliem biežņas zariem,

Kas zemu līkst un kairu ēnu nes,

Uz ziedlapām un zāles klāja svaigā

Ar gurdumu un laimes smaidu vaigā

Starp lilijām, kas rozēm blakus dus,

Guļ apkampies kāds mīlas pāris kluss.

Uz visu to mūks noskatījās greizi.

Uz vīnu mulss viņš raudzījās un gauss,

Uz daijavām drūms šķielēja pa reizei

Un nopūtās, sev kasīdams aiz auss

Un atplezdams līdz ausīm muti vaļā;

Tad piepeši viņš k|uva drošs un ašs

Un apsviedies prom meža līcī zaļā

Kā baltūsains un sirdī dedzīgs pāžs,

Kā rikšotājs pēc meitas sāka dzīties.

Par ērgli un par dziesmu ātrāk vēl,