Kā zefīrs maigs, ko atnes vakars vēls,

Prom traucās tā, bet tomēr izvairīties

Vairs nespēja — viņš prata apkārt vīties

Kā vēja dievs, un satvertu viņš to …

Bet nelabais te spēles gaitu maina:

Kad brunčus tver, tie tikai noplīvo;

Un piepeši zūd jaukā meža aina

Un pakalni, un lejas mierīgās,

Un mīlas dievs, un nimfas burvīgās;

Nav vairs ne vēsts no daiļās, netveramās.

Mūks gluži viens stāv stepē nezināmā.

Tumst debesis, un tā kā dieva lāsts

Bargs pērkons nogrand mākoņspraugās.

Pankratijs: «Ah!» — un pēkšņi pamostas.

Viņš apjucis ar biklu skatu raugās.

Redz: pamalē var blāzmas kvēli jaust;

Tur austrumos sāk jauna diena aust,

Un brunču nav. Mūks ceļas sirdi grūtu,

Un palūdzies sāk rūgti raudāt viņš.

Raud tā kā pērts aiz bēdām nabadziņš.

«Ak dievs, vai es gan apgrēkojies būtu?

Kur ir mans grēks?» mūks nelaimīgais kunkst.

«Par ko? Par ko es velna nagos, kungs?

Kad, sacīsim, es gribu palūgties,

Ne bībele, bet brunči trāpās priekšā;

Kad noģērbjos un lienu migā iekšā,

Ko sapņoju? Kauns sacīt tev, ak dievs!

Jel uzklausi, — pilns bijības un kauna,

Es lūdzu — glāb un atpestī no ļauna!»

Un uzklausīts tad tika sirmgalvis.