Un viņa prāts uz reizi apskaidrojās;

Mūks, kas nupat bij bēdu sagrauzts viss,

Kā spēkonis pirms cīņas sasparojās.

Viņš apsvēra un domās smaidīja,

Un sajūsmā vien rokas svaidīja.

Kā gudrinieks, kas Sirakūzas glāba,

Kails izskriedams caur visu pilsētu,

Mūks priecājās, ka prātā doma laba,

Un sauca: «Tā! es būšu paglābts nu!

Prom, nešķīstais! No brunčiem, visiem velniem

Es būšu brīvs, un skuķu skati melnie

Man neliks mulsi un sapņos mocīties,

Es dzīvošu, kā mūkam dzīvot klājas

Līdz stundiņai, kad nākšu dieva mājās,

Un ticu tam, ka viss uz labu ies.»

Tā sprieda mūks un pats sev vēra elli,

Jo liktenis ar viņu spēlējās

Kā nebēdnis ar nevarīgu lelli.

Ar ūdeni mūks krūzi pielējis,

Čukst lūgšanas un krustus pār to svaida,

Tad apsēžas un brunču stundu gaida,

Bet sātans nule tikai darbu beidz,

Viss nokvēpis no astes līdz pat nagiem,

Viss nosvīdis no nagiem līdz pat ragiem,

Še ierasties pirms mēness lēkta steidz.

Trešais dziedājums

NOTVERTAIS VELNS

Ak kāpēc gan nav ļāvusi man daba,

Lai mantoju Koredžo talantu?

Es kalpotu šai mākslai simtkārt labāk,

Un Parnasā es labprāt nekāptu.

Ar tinti tad es pirkstus netraipītu,

Un nebūtu ar papīriem tāds posts …