Kā jaunava pie rokdarbiem ik rītu

Pie dzejoļiem tad es gan nesēstos.

Es satvertu tad drošā rokā otu,

Kā šampaniets lai dzirkstī talants mans,

Un apskurbis, ar sirdi apgarotu,

Es gleznotu kā kādreiz Ticians.

Uz audekla es steigtu Natāliju

Tad atveidot ar krūtīm pilnajām

Un matpīnēm, kas atris pāri tām,

Es ievītu tai matos rožu viju,

Kā Kiprīdu to zeltā joztu pat!

Kā gleznotājs es būtu laimīgs tad!

Es paņemtu Pusēna krāsas košās,

Tās starotu man bangās mirgojošās;

Pār dienviddebesīm es liktu naktij tumst

Un mēnesim aust domīgam un lēnam,

Uz sirmas klints, ap kuru melnām ēnām

Milzt okeāns un viļņu vāli gumst,

Es cietoksni sensenu uzgleznotu;

Un tālumā, kur staro padebess,

Tai sudrabā, kas viļņu virmu rotā,

Es zefīram vēl laivu liktu nest.

Šī laiviņa prom vestu Kantemiru . ..

Ak brīnišķā! … es aizmestu tad liru

Un aizmirstu reiz mūzu balsi tīro.

Bet nav jau lemts kā Rubensam man zīmēt,

Man liktenis liek tikai pantus rīmēt.

Martinovs lai mūs gleznās aizraut sāk,

Bet es — nu ko? — es kāpšu Parnasā.

Kā censonis ar drosmi apbruņošos,

Ar tintnīcu un spalvu tālāk došos

Kā dziesminieks, kas dziesmai skaņu dod.

Ko dara mūks Pankratijs savā cellē?

Vai velns tepat jeb jau ar mūku ellē?