Fēbs mitējies jau zemi apgaismot;

Jau ēnas tumst, un vakarblāzma bālē,

Jau migla kāpj un birzīs klusi nāk,

Un šur un tur jau zvaigznes pamirdz tālē . . .

Un mēness jau caur mežiem vizēt sāk . . .

Zem svētbildēm pusdzīvs Pankratijs lokās

Un dievu lūdz, met krustus abām rokām.

Te piepeši kā sniegs uz upes balts,

Kad kraujais krasts tiek stingā ledū kalts,

Kā mākonis nakts tumsā pavīd brunči…

Mūks pieceļas; tam liesmās kvēlo vaigs,

Un acīs zib tam asi trīti dunči,

Viņš krūzi tver — nu ir pats īstais laiks ■—

Un ūdeni uz brunčiem izgāž visu.

Tu brīnums! Skat! … Rēgs acumirklī dzisa,

Bet pagaldē — kā bērza ogle melns,

Viss noliets slapjš, ar asti un ar ragiem,

Viss apaudzis ar spalvām, gariem nagiem,

Jau sēdēja tam taisni pretī velns.

Velns drebēja un aplūkoja sevi:

Kur paskaties, tur svētīts ūdens 1ās!

Velns bolīja tik acis spīdošās,

Bet sauca mūks: «A, nosvētīju tevi!

Ā, nogrābu es tevi, nelabais!

Tu nedomā, ka gribu vaļā laist!

Ne mazumu tu nemiera man devi!

Lien pudelē, tur gribu tevi slēgt

Un akā mest. No manis neizbēgt.

Nu, Mamon! Nāc! Un velns lai ir ar tevi!»

«Tu vinnēji,» velns teica gluži rāms,

«Ar ūdeni šo esmu savaldāms;

Bet, večukiņ, jel uzvarēto žēlo,